Nolietojums nav zaudējums. Tā ir maksa — noteiktības cena — un, tiklīdz sāc to tā uztvert, viss lietoto auto tirgus pēkšņi sakārtojas kaut kā saprotamā veidā.
Šeit ir apgalvojums pilnā apjomā: jauna auto cenā ir iekļauta liela piemaksa par zināmu vēsturi — nulle īpašnieku, nulle avāriju, nulle atlikto apkopju, un rūpnīcas garantija, kas sedz katru komponenti. Auto novecojot, visstraujāk īsti izgaist nevis metāls, bet noteiktība. Katrs gads pievieno jautājumus, uz kuriem pārdevējs nevar līdz galam atbildēt, un cena krīt aptuveni par tik, cik būtu vērts uz tiem atbildēt. Straujais sākotnējais kritums, par ko visi žēlojas, vienkārši ir noteiktības piemaksa, kas izgaist ātrāk, nekā auto nolietojas.
Ja kādu laiku vēro miljonu sludinājumu — mēs pašlaik sekojam līdzi 1,108,535 sludinājumiem 73 tirgos — šī parādība ir redzama visur. Zīmoli, kas nolietojas vislēnāk, nav tie ar labākajiem raksturlielumiem vai bagātīgāko aprīkojumu; tie ir tie, kuru nākotni visvieglāk paredzēt. Tā ir Toyota tālākpārdošanas vērtību neuzkrītošā ģēnijība: piecus gadus vecs eksemplārs joprojām ir samērā noteikta mašīna, tāpēc noteiktības maksa, iegādājoties to jaunu, bija neliela. Luksusa vācu sedani nolietojas visstraujāk nevis tāpēc, ka tie ir sliktas mašīnas, bet tāpēc, ka to nākotne astotajā gadā ir patiešām neskaidra — sarežģītas sistēmas, dārgas detaļas, liela atšķirība starp rūpīgi koptu un novārtā atstātu eksemplāru. Tirgus neapvaino inženieriju. Tas nosaka cenu atbilstoši šai izkliedei.
Tāda pati loģika, cita ass: GCC specifikācijas auto pret līdzvērtīgu importētu auto Persijas līcī. Identiska tehnika, atšķirīga dokumentu vēsture — un noteiktākais no tiem prasa piemaksu. Tas pats ar nobraukumu: atšķirība starp auto ar 60,000 km un auto ar 160,000 km nobraukumu daļēji ir nolietojums, bet lielā mērā tā ir paredzamība tam, kas notiks tālāk.
Lietota auto pircēja priekšrocība, vēlreiz
Ja nolietojums ir noteiktības maksa, tad lietota auto pirkšana būtībā nozīmē likmes likšanu pret noteiktību — tu pieņem jautājumus apmaiņā pret atlaidi. Un šeit tas kļūst praktiski pielietojams: dažiem jautājumiem atbilde maksā lēti, un atlaide to nezina.
Tirgus iecenojas importēta auto neskaidro vēsturi ar lielu atlaidi neatkarīgi no tā, vai izsoles lapu (auction sheet) vispār var dabūt. Tas pazemina cenu auto ar lielu nobraukumu neatkarīgi no tā, vai tas ir maigi braukts pa šoseju ar pilnu apkopju vēsturi vai izmocīts pilsētā bez jebkādiem pierakstiem. Tas atlaiž astoņus gadus vecu auto tāpēc, ka ir bažas par galvenajiem mezgliem, neatkarīgi no tā, vai pirkuma pārbaude (pre-purchase inspection) šīs bažas kliedētu par vakariņu cenu. Katrs no šiem gadījumiem ir nepareizi iecenots jautājums: maksa tika noteikta vidējai neskaidrībai, bet tu vari nopirkt tādu, kas ir zem vidējā.
Konkrēti runājot, tā ir visa stratēģija:
- Maksā noteiktības maksu tikai tur, kur noteiktību patiešām ir dārgi radīt pašam (nepārbaudāma vēsture, norakstīta auto vēsture (salvage title), pārdevēji, kas pretojas pārbaudei).
- Paturi maksu sev tur, kur vēstures pārskats, izsoles lapa vai apmaksāta pārbaude par daļu no atlaides summas pārvērš neskaidru auto par samērā noteiktu.
- Meklē dziļās kohortās, kur atlaide par konkrētu neskaidrību tiek noteikta konkurences apstākļos un patiesi zem tirgus cenas esošu eksemplāru var atklāt — no ~12,800 zem kohortas cenas esošajiem auto, ko pašlaik atzīmē mūsu monitorings, vērtīgākie ir tieši tie, kuru "iemeslu" izrādās iespējams noskaidrot.
Kur kritiķiem ir taisnība
Šī argumenta "tīrā" versija ir pelnījusi godīgas atkāpes. Daļa nolietojuma tiešām ir nodilums, nevis neskaidrība — gumija, sajūgi, akumulatori noveco laika gaitā neatkarīgi no tā, cik labi tie ir dokumentēti. Cenas ietekmē arī gaume: mode var pazemināt visa segmenta vērtības bez jebkādas saistības ar neskaidrību, un elektroauto vērtībām pēdējos gados bijusi tehnoloģiju cikla sastāvdaļa, ko nekāda pārbaude nevar atrisināt. Un noteiktības radīšanai ir savas robežas — neviens pārskats neaptver pilnīgi visu, tāpēc atlaide nekad pilnībā neaizveras pat vislabāk dokumentētam lietotam auto.
Taču nekas no tā neglābj tautas priekšstatu, ka nolietojums ir vienkārši nauda, kas iztvaiko. Pirmais īpašnieks nopirka noteiktību par pilnu cenu un lielāko daļu no tās jau izmantoja. Tu stāvi pie letes, kur tā tiek tālākpārdota ar atlaidi, un tavās rokās ir instrumenti — vēstures dati, kohortu cenu noteikšana, mehāniķa stunda —, kas ļauj tev atpirkt lielāko daļu no šīs noteiktības, otrreiz nemaksājot pilnu maksu.
Izmantojot šo asimetriju, tā nešķiet kā tirgus neefektivitāte. Tā vairāk ir sajūta, ka tu esi vienīgais izsolē, kurš izlasīja katalogu.
