Testa braucienam vajadzētu būt tam vienīgajam brīdim lietota auto pirkumā, kad iegūsti reālu informāciju, nevis pārdevēja aprakstu. Lielākā daļa cilvēku to uztver kā formalitāti — piecpadsmit minūtes apkārt kvartālam, galvas mājiens, rokasspiediens. Esmu redzējis pircējus šādi rīkoties ar 40 000 dolāru vērtu auto, pavadot braucienam mazāk laika, nekā viņi pavadīja, salīdzinot aprīkojuma versiju nozīmītes sludinājuma lapā.
Problēma nav tā, ka testa braucieni nedarbotos. Problēma ir tā, ka trīs konkrēti ieradumi tos padara bezjēdzīgus, un visi trīs brīdī, kad tos dari, šķiet pilnīgi saprātīgi.
Kļūda Nr. 1: ļaut pārdevējam vispirms iesildīt auto
Šī ir visbiežāk novērotā kļūda, un to gandrīz vienmēr pasniedz kā pieklājības žestu. Pārdevējs saka "ļaujiet man to pabraukāt līdzās" vai "tas visu sarunas laiku strādāja" — un, kamēr tu iekāpj, motors jau ir darba temperatūrā, eļļa brīvi cirkulē, un visi auksta starta simptomi jau ir pazuduši.
Lūk, ko tas noslēpj: nodilušu starteri, kas griežas, pirms motors "pieķeras". Galvas blīves sūci, kas aukstā rītā izpaužas kā balti dūmi. Virzuļa troksni, kas ir dzirdams pirmās deviņdesmit sekundes un pēc tam izzūd, kad metāls izplešas un spraugas sakļaujas. Eļļu, kas sakarsējot paliek šķidrāka un tajā pašā mirklī pārstāj tecēt no nodilušas blīves. Neviens no tiem nav rets defekts — tie ir ierasts nodiluma modelis auto, kam nobraukti vairāk nekā 130 000 km, kas raksturo lielu daļu no tā, kas šobrīd faktiski tiek pārdots.
Postījumi atklājas pēc divām vai trim nedēļām, parasti pirmajā patiesi aukstajā rītā pēc auto iegādes, kad tas nevar normāli iedarboties — un tagad tu risini problēmu lietotam auto, par kuru tev nav absolūti nekādas priekšvēstures, tā vietā, lai vienkārši aizietu no kāda cita problēmas.
Risinājums neizmaksā nekā, izņemot pacietību: lūdz redzēt auto aukstu, vēlams no paša rīta, ar kapoti, kas joprojām aizvērta, un atslēgu, kas joprojām atrodas pārdevēja pusē. Ja pārdevējs pretojas šim konkrētajam lūgumam, tas pats par sevi ir informācija.
Kļūda Nr. 2: braukt pa maršrutu, kuru jau zini
Cilvēki testa braucienā brauc "autopilotā" — burtiski. Viņi izvēlas to pašu loku, pa kuru brauktu pēc kafijas, jo tas ir patīkams un pazīstams, un patīkams un pazīstams ir tieši nepareizā vide, lai atklātu problēmu. Maršruts, kuru esi nobraucis piecsimt reizes, ļauj braukt, bez tam, ka patiesi klausies, jo tavas smadzenes katram bedrainam ceļa posmam, katrai krustojumam, katram ceļa gabalam jau ir piešķīrušas statusu "normāli".
Testa braucienam apzināti nepieciešama dažādība: nelīdzena ceļa posms, lai ieklausītos piekares klabēšanā un pārbaudītu, vai auto bremzējot nevelkas uz sāniem. Kalns vai uzbrauktuve, lai noslogotu pārnesumkārbu un sajustu aizkavētu vai rupju pārslēgšanos. Posms, kur var sasniegt šosejas ātrumu, lai pamanītu vibrāciju, kas parādās tikai virs 100 km/h — stūres vibrāciju no nelīdzsvarota riteņa, piedziņas vibrāciju no nodilušas šarnīra, vēja troksni no durvju blīves, kas sāk pakaisties. Pilns loks stāvvietā, abos virzienos, lai saklausītu CV šarnīra klikšķus, kurus taisnā braucienā nekad nepamanīsi.
| Ko parasts loks nepamana | Ko tas vēlāk izmaksā |
|---|---|
| Piekares troksnis uz nelīdzena ceļa | Amortizatori/bukses, 600–1800 USD |
| Vibrācija šosejas ātrumā | Riteņa gultnis vai CV šarnīrs, 300–1200 USD |
| Troksnis pilnā stūres loka pozīcijā | CV pusass nomaiņa, 250–700 USD par pusi |
| Pārnesumkārbas darbība kalnā/ar slodzi | Pārnesumkārbas apkope vai kapitālais remonts, 400–4000+ USD |
Nekam no tā nav nepieciešams speciāls aprīkojums. Nepieciešams vienkārši braukt kaut kur, kur parasti nebrauc, ilgāk par piecpadsmit minūtēm, ar izslēgtu radio.
Kļūda Nr. 3: uzskatīt testa braucienu par braukšanas testu, nevis elektronikas testu
Šī kļūda ir augusi līdz ar pašu auto. Piecpadsmit gadus vecai sedanai bija ne vairāk kā desmit lietas, kas varēja elektriski sabojāties. Modernam auto — un tas attiecas uz praktiski visiem virsbūves tipiem un cenu segmentiem, kurus mēs sekojam, — ir elektriski logu pacēlāji, klimata kontrole, infotainment, parkošanās sensori, joslas noturēšanas sistēmas, sildāmi un ventilēti sēdekļi, elektriskas bagāžnieka vāka atvēršanas sistēmas. Pircēji iekāpj, apbrauc apkārt un nekad nepieskaras nevienai no šīm sistēmām, jo testa braucienu šķiet, ka veltī vienīgi motoram un bremzēm.
Tas ir aplauzti. Mehāniskas problēmas pirms pirkuma apskatē parasti vismaz daļēji ir redzamas — mehāniķis var redzēt sūci, dzirdēt gultni, nolasīt kļūdas kodu. Elektriskie "velni" ir tieši pretēji: periodiski, no slodzes atkarīgi un gandrīz neredzami jebkuram, kurš speciāli nemēģina tos izraisīt. Logu pacēlājs, kas atsakās tikai ceturtajā ciklā. Infotainment bloks, kas iesalst tikai tad, kad ieslēdzas gaisa kondicioniera kompresors un noslogo elektrosistēmas spriegumu. Atpakaļgaitas kamera, kas darbojas, kamēr auto nav bijis iedarbināts divdesmit minūtes un savienotājs nav sasilis.
Es reiz redzēju, kā pircējs izlaida trešās sēdu rindas sēdekļu sildīšanas pārbaudi septiņvietīgam SUV, jo "tur jau tāpat nikas nesēž". Pēc sešiem mēnešiem viņa bērni tur tomēr sēdēja, ziemā, un pārdevēja jau nebija ne vēsts.
Pacel un nolaid visus logus. Izej cauri visiem klimata kontroles režīmiem. Savieno savu telefonu ar infotainment sistēmu un faktiski kaut ko atskaņo. Atver un aizver visas durvis, tostarp bagāžnieka vāku, ja tas ir elektrisks. Tas pieprasa, iespējams, piecas papildu minūtes, un tās ir piecas minūtes, kas visdrīzāk pasargās tevi no četrciparu remonta rēķina par detaļu, kam nav nekāda sakara ar to, vai auto brauc vai ne.
Kā izskatās pareizs testa brauciens
Nekam no tā nav nepieciešama kompetence, kuras tev nav. Nepieciešama secība: vispirms aukstais starts, pēc tam dažādi ceļa apstākļi, tad visas elektriskās sistēmas — šādā kārtībā, pirms esi emocionāli pieķēries auto. Pārdevēji, kuriem nav nekā, ko slēpt, nenobāzīsies ne pie viena no šiem lūgumiem. Tie, kuri sarausies, dzirdot "vai es varu to redzēt aukstu" vai "vai es varu izbraukt uz šosejas uzbrauktuvi", tev pasaka to, ko glancēts sludinājums nekad neatklās.



